ECB Pārvaldes padome ir samazinājusi bāzes procentu likmes no 0,05% līdz nullei, bet komercbanku depozītu likmes no mīnus 0,3 līdz mīnus 0,4%.
Turklāt jau ar aprīli ECB paplašinās kvantitatīvās mīkstināšanas programmu - kuras ietvaros regulators izpirks Eirozonas valstu aktīvus un obligācijas - no 60 līdz 80 miljardiem eiro mēnesī.
ECB dara visu iespējamo, lai piespiestu nesenajā krīzē cietušās bankas turpināt izsniegt kredītus, nevis glabāt tos nebaltai dienai. Tādēļ jūnijā ECB atsāks aizdot bankām līdzekļus uz četriem gadiem, taču kreditēšanas nosacījumi būs atkarīgi no tā, cik aktīvi konkrētā banka pati kreditē iedzīvotājus. Ja bankas tīrās ārējās rezerves pārsniegs konrolrādītājus, tā saņems ECB kredītu pēc procentu likmes, kura ir vienāda ar depozīta likmi, tātad - negatīvas. Citiem vārdiem sakot, ECB vēl piemaksās bankām par to, ka tās aizņemsies no viņas naudu.
Finanšu sistēma ir vairāk nekā likvīda, taču tā nespēj pārvarēt banku sektora robežas. Tādēļ rodas jautājums: kādēļ bankas uz notiekošo reaģē pavisam vāji vai arī nereaģē vispār un neizsniedz kredītus tādā apjomā, kāds ir nepieciešams valsts ekonomiskajai izaugsmei?
Latvijā tam varētu būt vairāki iemesli.
Pirmkārt, vēl joprojām sūrst smagajā 2008.-2010. gadu krīzē gūtās rētas. Krīzes laikā piedzīvotie zaudējumi bankām ir mērāmi simtos miljonu latu, jo nebija iespējams pilnā mērā atgūt pirms krīzes izsniegtos kredītus.
Otrkārt, šobrīd bankas diezgan labi pelna, vienkārši saņemot komisijas maksu par dažādām finanšu operācijām. Kurš gan vēlēsies uzņemties kredītriskus, ja naudiņa tāpat viegli nāk?
Un treškārt - nav jau tā, ka nedod, drīzāk - neņem. Visai pieticīgie finanšu rādītāji, bet varbūt apātija un biznesa ambīciju trūkums ir noveduši pie tā, ka jauno kredītpieteikumu skaits banku kredītkomiteju galdus nu it nemaz nelauž.
Līdz ar to Latvijas banku kredītporteflis pēdējo septiņu-astoņu gadu laikā bija pakāpeniski placis, un tikai pagājušā gada beigās izsniegto kredītu apjoms ir vienādojies ar atmaksāto un norakstīto kredītu apjomu.
Tomēr jau vairākus gadus visi gaida atbildi vēl uz vienu jautājumu: vai ar monetārajiem stimuliem vispār ir iespējams atrisināt ekonomiskās problēmas? Nobela prēmijas laureāti apgalvo, ka naudas emisija silda ekonomiku. Taču eksistē arī cits viedoklis: pašreizējā situācijā centrālo banku (kvantitatīvā mīkstināšana) ļoti atgādina ārsta centienus izārstēt smagu kaiti ar aspirīnu. Tabletes sniedz tikai īslaicīgu atvieglojumu, ilgtermiņā ir jāmeklē efektīvākas zāles. Tādēļ ar lielāku naudas masu vien uzlabot ekonomisko situāciju būs pagrūti.
