Darbaspēka izmaksu pieaugums Latvijā turpinās jau piekto gadu. Pirms tam masīva izdevumu konsolidācija valsts un privātajā sektorā izraisīja strauju darbaspēka izmaksu samazināšanos divu gadu garumā. Ar konsolidāciju galvenokārt ir jāsaprot darba algu samazināšana vai pat neizmaksāšana - tieši algas veido ļoti būtisku kopējo darbaspēka izmaksu daļu.
Taču atstāt darbiniekus vispār bez ienākumiem arī nevar, tādēļ Latvijas ekonomika jau kuro gadu klejo pa apburto loku. Nepacelsi algu - cilvēki emigrēs. Pacelsi - ne pārāk tehnoloģiskais Latvijas eksports kļūs dārgāks un nevienam nevajadzīgs. Pilnveidot tehnoloģijas (lai algas pieaugtu un eksporta apjoms palielinātos) arī neizdodas. Pēc Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas pieprasījuma nākas, piemēram, aizsargāt banku sfēru, kurā tad arī ir atrodamas tās labi apmaksātās darbavietas, kuras padara augstās darbaspēka izmaksas rentablas.
Par to liecina arī CSP dati, kuri skaidri parāda, ka visdārgākais Latvijas darbaspēks ir atrodams tieši banku un apdrošināšanas sektorā: banķieri un apdrošināšanas speciālisti izmaksā 14,37 eiro stundā. Šī topa otrajā un trešajā vietā ir IT un enerģētikas speciālisti ar attiecīgi 11,17 un 9,13 eiro stundā.
Savukārt vislētākais darbaspēks mājo viesnīcās un restorānos (4,63 eiro stundā) un, protams, izglītības sistēmā (5,63 eiro stundā).
Varētu šķist, ka valstī, kurā katrs desmitais ekonomiski aktīvais iedzīvotājs ir bezdarbnieks, ir pieejamas neizsīkstošas darbaspēka rezerves. Bet tā nav, jo šie cilvēki pārsvarā nav konkurētspējīgi - izmaksās maz, bet arī jēgas nekādas.
Rezultātā darba devējiem gribot negribot ir jāpalielina algas, lai paturētu labākos vai arī jāpārpērk no konkurentiem citi perspektīvi kadri. Joprojām atklāts paliek jautājums: cik ilgam laikam šo rezervju vēl pietiks? Spriežot pēc 10% lielā gada eksporta krituma, darbaspēka izmaksām Latvijā ir vai nu acīmredzami jāsarūk vai vismaz jāpaliek pašreizējā līmenī.
Pašlaik vidējo izmaksu pieaugumu nosaka uzlabojumi atpalikušajās nozarēs. 2015. gada 4. ceturksnī salīdzinājumā ar šo pašu iepriekšējā 2014. gada periodu visstraujāk pieauga darbaspēka izmaksas ēdināšanas pakalpojumu jomā (+11,3%), celtniecības nozarē (+9,5%) un apstrādes rūpniecībā (+8,8%). Salīdzinājumam: valsts sektorā tikai +1,7%.
Diez vai pavāri un betonētāji ir tik strauji kļuvuši dārgāki par ierēdņiem. Runa šeit drīzāk ir par ēnu ekonomikas apkarošanas kampaņas ietvaros legalizētajiem ienākumiem. Ierēdņi jau sen atrodas ārpus ēnu ekonomikas zonas, tādēļ arī šī darbaspēka izmaksas pieaug lēnāk.
