Tādēļ pauze ievelkas, un vismaz tuvākajos divos gados eirozona paplašināta netiks - 19 dalībvalstu klubiņam nāksies iztikt bez 20., kaut vai tāpēc, ka iestāties eirozonā kandidējošā valsts var tikai, izejot divus gadus ilgus ''jaunā karavīra sagatavošanas'' kursus, citiem vārdiem sakot, izturot pārbaudi ar Eiropas valūtas kursu regulēšanas mehānismu ERM II. Taču nedz Polija, nedz Čehija, nedz Ungārija (par Dāniju un Zviedriju nemaz nerunājot) par ERM II pat neinteresējas un Latvijas pēdās iet negrasās.
Interesanti, ka noslēdzot līgumu par iestāšanos ES, ikviena dalībvalsts faktiski uzņēmās eiro valūtas ieviešanas saistības (atskaitot Dāniju, kura panāca atļauju ar valūtu saistītos jautājumus savā valstī risināt ar tautas nobalsošanas palīdzību). Taču šis līgums neparedz konkrētus eiro ieviešanas termiņus. Tādēļ no ekonomiskā skatu punkta samērā labklājīgās valstis nemaz nesteidzas atteikties no diezgan efektīvā ekonomikas kontroles mehānisma un nodot valūtas vadības grožus virsnacionālajai institūcijai - Eiropas centrālajai bankai.
Vēl vairāk, jaunās dalībvalstis nav vienīgās, kuras nesteidz ieviest eiro, arī tāda ilggadējā ES dalībvalsts kā Somija ir nopietnās pārdomās par vienotas valūtas zonas nepieciešamību. Pagājušā gada beigās petīcija par Somijas izstāšanos no eirozonas savāca nepieciešamos 50 000 balsu, un tagad tā ir jāizskata Somijas parlamentā - Eduskuntā. Ir skaidrs, ka Eduskunta no eiro neatteiksies, taču, ņemot vērā jūnijā Lielbritānijā paredzēto tautas nobalsošanu par izstāšanos no ES, eirozonas sašaurināšanās varbūtība gūst arvien reālākas aprises.
Vēl jo vairāk tādēļ, ka eirozona vairs nav stabilitātes zona. Pēdējo gadu divas lielākās problēmas ir Grieķija un deflācija.
Patēriņa cenas eirozonā 2016. gada martā gada šķērsgriezumā nokrita par 0,1%, vēl vienu mēnesi iepriekš - par 0,2%. Skaidrs, ka energonesēji rada izteiktu pazeminošu spiedienu uz kopējo inflācijas līmeni, taču inflācija eirozonā joprojām (jau trīs gadus!) ir zemāka par ECB 2% mērķa rādītāju, pat neskatoties uz likmju pazemināšanu līdz rekordzemam līmenim un kvantitatīvas mīkstināšanas programmu.
Ja runa ir par veco labo drahmu atpakaļieviešanu Grieķijā, tad pašlaik šāda varbūtība ir daudz mazāka nekā pirms gada, kad Grieķijas premjerministrs Aleksis Ciprs diktēja noteikumus ES lokomotīvei - Vācijai. Atēnu savaldīšana izmaksāja eirozonas dalībniekiem vienu triljona trešdaļu. Diezin vai eirozonas vadība būs ar mieru atkārtot šādu eksperimentu. Vienkāršāk ir palaist problemātisku partneri brīvsolī, nevis pastāvīgi lāpīt svešas valsts budžetu - eiro aka arī nav bezgalīga.
