Patiešām: īstenojot stingru fiskālo politiku pēc 2008.-2010. gadu krīzes, Baltijas valstīm uz pārējo ES dalībvalstu fona ir izdevies līdz minimumam samazināt valsts budžeta deficītu un valsts parādu. Jostu savilkšana ir novedusi pie tā, ka Baltijas valstis kopā ar Luksemburgu, Dāniju un Slovākiju ir nonākušas to nedaudzo (sešu no 28 ES dalībvalstīm) Eiropas Savienības dalībvalstu skaitā, kuras spēj izpildīt Māstrihtas kritērijus.
Baltijas valstīm ir izdevies jūtami uzlabot savu konkurētspēju, ko apliecina augstās pozīcijas globālās konkurētspējas reitingā Global Competitiveness, labvēlīgas uzņēmējdarbības vides reitingā Ease of Doing Business un ekonomiskās brīvības reitingā Economic Freedom. Kopumā Latvija, Lietuva un Igaunija šodien (salīdzinot ar pirmskrīzes situāciju 2005.-2008. gados) ir pietiekami labi sagatavojušās, lai vajadzības gadījumā pārvarētu jebkuras iekšējās vai ārējās ekonomiska rakstura kataklizmas.
Tomēr IKP pieauguma tempi ir daudz lēnāki, nekā to vēlētos visu triju Baltijas valstu valdības un iedzīvotāji.
Tā, 2016. gada 3. ceturksnī visās trijās Baltijas valstīs IKP pieauguma rādītājs bija zemāks par eirozonas vidējo ciparu. Rezultātā: lēnā ekonomiskā izaugsme spiedīs valdības strādāt aktīvāk un mērķtiecīgāk, lai maksimāli ierobežotu potenciālo kaitējumu ekonomikai ilgtermiņā. Latvijas gadījumā par mērķtiecību un paredzamību runāt ir sarežģīti - atcerēsimies kaut vai diskusijas par grozījumiem mikrouzņēmuma nodokļa maksāšanas režīmā, ka arī mēnešiem ilgo epopeju piemērotu kandidatūru meklēšanā tādiem izšķirošas nozīmes amatiem kā Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektors vai Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja vadītājs.
Pēdējo desmit gadu laikā Baltijas valstis ir pietuvojušās vidējam labklājības līmenim Eiropas Savienībā - no 54% 2005. gadā līdz 72% 2015.g. Taču dzīves līmeņa atšķirību izlīdzināšanās ātrums samazinās, jo virzība no zemiem rādītājiem ir strauja tikai pašā sākumā, ilgtermiņā nodrošināt tādu ekonomisko izaugsmi, kas būtiski pārsniegtu vidējo Eiropas Savienības rādītāju, kļūst arvien sarežģītāk.
2017. gadā vecos izaicinājumus papildinās inflācija, kuru veicinās norises globālajos izejvielu tirgos - pirmkārt jau iezīmējusies tendence naftas un naftas produktu cenu kāpumam. Cenu pieaugums par 2-3% liks valdībai veikt lielāku pensiju indeksāciju, nekā tas bija 2016. gadā, kad šis pielikums bija 1,86%.
