Proti: 20% trūcīgāko Latvijas iedzīvotāju pēdējo gadu laikā uzlaboja savu dzīves līmeni par 54,4%. Ņemot vērā to, ka cenas šajā laika periodā palika praktiski nemainīgas un dažbrīd pat tika fiksēta deflācija, tik tiešām var runāt par reālu dzīves līmeņa uzlabošanos, nevis par lielākiem ienākumiem ''uz papīra''.
Ja mēs no procentiem pāriesim uz eiro, tad vissmagākajā 2010. krīzes gadā ienākumi uz vienu trūcīgas ģimenes locekli Latvijā bija 97 eiro. Jau stipri ''turīgajā'' 2015. gadā viņu ienākumi pieauga līdz 150 eiro uz vienu cilvēku. Uzdzīvot īpaši nevar, taču tendence kopumā iepriecina.
Bet kas tad notiek pretējā polā? 20% turīgāko Latvijas iedzīvotāju ienākumi laika periodā no 2010. līdz 2015. gadam palielinājās par 44,8%. Citiem vārdiem sakot, finansiālā labklājīgā Latvijas ģimenē ienākumi uz vienu tās locekli palielinājās no 620 (2010. gads) līdz 896 (2015. gads) eiro.
Atšķirīgais ātrums, kādā pieauga Latvijas iedzīvotāju ienākumi noveda pie Džini koeficienta samazināšanās. Ar šo koeficientu izsaka valsts turīgo un trūcīgo iedzīvotāju finansiālās nevienlīdzības pakāpi. 2015. gadā šis koeficients bija 6,2 (2014. gadā - 6,5).
Tas ir daudz vai maz? Eiropas Savienībā finansiālo nevienlīdzību izsaka ar ciparu 5,2. Taču tā ir vidējā temperatūra Eiropā. Lielāka plaisa starp bagātajiem un trūcīgajiem nekā Latvijā ir fiksēta Rumānijā (8,3), Lietuvā (7,5), Bulgārijā (7,1), Spānijā (6,9) un Grieķijā (6,5). Igaunijā šis koeficients ir tāds pats kā pie mums - 6,2.
Aiz iekavām var atzīmēt, ka apzīmējumu ''bagāts vai trūcīgs'' pie mums lieto diezgan subjektīvi: ne pārāk turīgajā Latgalē komfortablai dzīvei ir nepieciešama daudz mazāka summa nekā snobiskajā Rīgā.
Lai nerastos juceklis: Latvijā ir izveidota sava finansiālās labklājības novērtēšanas skala. ''Finansiāli nenodrošināts'' Latvijas iedzīvotājs ir cilvēks, kurš nevar atļauties vismaz četras no deviņām zemāk redzamajām pozīcijām:
1) samaksāt par komunālajiem pakalpojumiem,
2) samaksāt par apkuri,
3) atļauties neparedzētus izdevumus,
4) atļauties vismaz vienu reizi divās dienās apēst kādu zivs vai gaļas ēdienu,
5) vismaz reizi gadā aizbraukt nedēļu ilgā atvaļinājumā,
6) iegādāties vieglo automašīnu,
7) iegādāties veļasmašīnu,
8) iegādāties krāsaino televizoru,
9) iegādāties telefonu.
