Šie uzņēmumi, protams, nav tādi milži, kādi savulaik bija VEF, RAF un citi Latvijas rūpniecības flagmaņi, kuri pagājušā gadsimta beigās novēlēja, vēl uz strīpas esošajiem, ražošanas tradīciju pārņēmējiem labu ceļavēju. Mūsdienās pie fabriku ieejas vārtiem pēc signāla vairs nepulcējas simti vai pat tūkstoši strādnieku. Šobrīd ražot rūpnieciski Latvijā drīzāk nozīmē kaut ko salikt no jau gatavām detaļām un iepakot, tādā veidā vidēji nodarbinot 3-5 cilvēkus. Apgrozījums - aptuveni 100-200 tūkst. eiro gadā.
Lielāka mēroga rūpnīcām uzreiz būs garantēta paaugstināta uzmanība (un morālais atbalsts) no valsts puses. Piemēram, pagājušonedēļ Ventspilī atvērtā inovatīvā elastīgo iepakojuma materiālu ražotne, kura vēl tikai plāno radīt 200 darbavietas, jau ir spējusi ieinteresēt valsts varas pārstāvjus - svinīgo atklāšanas ceremoniju ar savu klātbūtni pagodināja LR prezidents Raimonds Vējonis. Un tomēr: tas (200 jaunas darbavietas) Latvijas rūpniecībā drīzāk ir izņēmums.
Mūsu daudzo mazo ''rūpnīcu'' lielais mīnuss ir nespēja konkurēt Eiropas tirgū.
Pluss ir to mobilitāte, spēja ātri pielāgoties mainīgajām tirgus prasībām. Eksporta jomā tas ir īpaši svarīgi.
Pagājušais gads bija veiksmīgs būvmateriālu, ķīmiskās un farmaceitiskās produkcijas, kā arī koksnes, tās izstrādājumu, pārtikas un lauksaimniecības produktu eksportētājiem.
Viņi visi samērā prasmīgi reaģē uz pieprasījuma kāpumu/kritumu ārējos tirgos. Tā, pie jau prognozējamiem zaudējumiem Krievijas tirgū klāt nāca arī preču eksporta vērtības kritums uz Lietuvu, Poliju un Alžīriju. Šos zaudējumus izdevās ar uzviju kompensēt, pārorientējot Latvijas eksportu uz Vāciju (graudi, rapsis, zivs, transportlīdzekļi), Dāniju (graudi, rapsis, zivs, iekārtas, mehānismi un mēbeles) un Zviedriju (būvmateriāli).
Īpaši var izcelt eksporta nozares lokomotīvi - kokapstrādes nozari. Pagājušajā gadā Latvijas kokapstrādes nozares produkcijas eksporta vērtība sasniedza rekordaugstus rādītājus - 2,102 mljrd. eiro - tas ir par 4,6% vairāk nekā 2015. gadā.
2017. gadā galvenais, pagaidām vēl potenciālais apdraudējums Latvijas rūpniecībai ir izteiktākas protekcionisma noskaņas Eiropas valstīs. Taisnības labad gan jāpiebilst, ka rūpnieciskais ''patriotisms'' pagaidām ir saklausāms vien atsevišķu politiķu runās. Diezin vai briti vai francūži, kaut kādu populistisku apsvērumu vadīti, pēkšņi sāks atteikties no kvalitatīvas un salīdzinoši lētas produkcijas ar uzrakstu "Made in Latvia''.
Cita lieta, ka šai produkcijai arī turpmāk ir jāpaliek kvalitatīvai un pieejamai. Tātad arī konkurētspējīgai.
